LEIPUTRIJA / filmas treileris



Ir vietas, par kurām mēs nekā negribam zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav – piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības – kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu. Šī pārsteidzošā dzīvnieku pārpilnība lika mums paskatīties uz izgāztuvi ar pavisam savādākām acīm.

REŽISORA VĪZIJA:
Es pastāstīšu sapni. Čukstus, lai nepamodinātu sevi. Tas ir sapnis par to, ka es nezinu to, ko zinu.

Es zinu, kā garšo maize. Kā sāp zobs. Es zinu, ka pa ceļam uz darbu, trīs soļus pēc krustojuma pie sētas pieskries suns un ieriesies: – Vav, vav.. Es zinu, ka saule ir saule. Putni ir putni. Un ka mēsli ir mēsli. Protams.
Bet tagad sapnī es dzīvoju bez tā, ko zinu. Redzu nezinot. Un dzirdu nezinot.

Es sargāju tukšumu. Tāpēc par to maz interesējos. Jebkas taču ir interesantāks par neko. Tagad es jūtu, kā ir kad tev atriebjas tava pārliecība. Kad tukšums, kad nekas sāk mudžēt no visa kā. Un viņus pat nav iespējams pasaukt — es nezinu viņu vārdus, tāpat kā es nezinu arī to cilvēku vārdus, kas te dzīvo. Vitaļiks ir izņēmums. Viņš prot uzrakstīt savu vārdu.

Par žurkām es vismaz varēju iedomāties. Kaut gan šī iedoma bija samērā banāla un bezjēdzīga — izgāztuvē dzīvo žurkas. Jebkurš vārds kļūst bezjēdzīgs, ja tajā ietver pārāk daudz jēgas. Žurkas vārda jēga līdz šim man bija pretīgs grauzējs, tāpēc tagad jāsaka Māte Saviem Bērniem. Vai kaut kā tā.

Es redzēju bagātīgi klātu galdu, kam galdauta vietā bija uzklāta gara nāves ēna. Tās nebija lamatas, vienkārši visa kā bija vairāk nekā citur — vairāk iespējas dzīvot un vairāk iespējas mirt. Kaut kā gandrīz vai taisnīgi.
Vai viņi — putni, dzīvnieki un puķes, kas ir pilsētu, valstu un cilvēcisko tikumu simboli, kļūst sliktāki, netīrāki tāpēc vien, ka atnāk šurp? Ja tā, tad kāds kļūst cilvēks, kurš viņiem šo iespēju sagādā? Elementāri — cilvēks kļūst tīrāks, jo atbrīvojas no saviem mēsliem.

Labi, ka tas notiek sapnī. Jo es tagad nepieklājīgi daudz domāju par savu miskasti. Man pat šķiet, ka turpmāk es kaut kā īpaši varētu izturēties pret katru mēslu, ko tur iemetu. Tas, ko man vairs nevajag, būs sūtījums tiem, kam to vajag. Turklāt es ar savu mazo miskasti piedalīšos šīs lielās skatuves izbūvē, uz kuras tagad redzu to, ko neesmu skatījis ne mežos, ne laukos, ne pilsētās.
Var jau būt, ka mani mēsli tomēr ir ēsma man pašam. Taču pat ja tā. Kaut arī principiāla, tomēr ne visai dārga cena par iespēju baudīt dzīves sakarības.

Viss notika kaut kur starp sadegšanu un sasalšanu. Pasaule bija citādāka, bet neviens par to nebēdājās. Viņi dzīvoja un mira un atkal dzīvoja. Un ja nu man kaut kas bija atstāts, tad tikai brīnīšanās.

Un tad es sevi piespiedu pamosties. Un gribēju saprast, vai es to visu tiešām nezināju. Vai troksnis var būt mēms? Un kur paliek viss, kad mēs to neredzam?

Labrīt!
Laila Pakalniņa
režisore

operators: Māris Maskalāns
komponists: Shigeru Umebayashi
skaņu operators: Arvīds Ceļmalis
skaņu režisors: Anrijs Krenbergs
producents: Uldis Cekulis

35 min / stereo / 14:9 Letterbox
©Vides Filmu Studija, NDR, 2004

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *